Enerģētika kā Latvijas ekonomikas, drošības un konkurētspējas stūrakmens

2025. gada 26. martā Rīgā norisinājās ikgadējā enerģētikas aktualitātēm veltītā konference, ko rīkoja Dienas Bizness sadarbībā ar nozares valdošajiem uzņēmumiem. Konferences atbalstītāju vidū bija Pasaules Enerģijas padomes Latvijas Nacionālās komitejas biedri AS „Latvenergo”, AS „Sadales tīkls”, AS „Augstsprieguma tīkls”, AS „Gaso”.

Paneļdiskusijā „Eiropas zaļais kurss 2.0: klimata mērķu, politisko ambīciju un ekonomiskās realitātes līdzsvarošana” Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle atgādināja, ka Eiropas mērogā zaļā kursa mērķi nav mainījušies: tie paredz sasniegt klimatneitralitāti šā gadsimta vidū, tostarp jau nākamajā desmitgadē atsakoties no iekšdedzes automašīnu ražošanas. Vienlaikus R. Zīle norādīja uz politiskās vides un aizsardzības situācijas izmaiņām, kas varētu sekmēt pragmatisma noskaņas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu tautsaimniecībā, arī enerģētikā.

Klimata un enerģētikas ministrs K. Melnis uzsvēra nepieciešamību investēt zaļajās tehnoloģijās (piemēram, dzīvojamo namu energoefektivitātes veicināšanā) un tādējādi celt Latvijas konkurētspēju. Komentējot jautājumu par zaļā kursa mērķu varbūtēju pārskatīšanu, K. Melnis norādīja, ka „lielākās diskusijas bijušas par transporta sektoru”. Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš aicināja apsvērt pieejamos resursus zaļā kursa mērķu īstenošanai, norādot, ka investīcijām jābūt produktīvām, tām jāsniedz pienesums mūsu ekonomikai.

LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes asociētā profesore, Pasaules enerģijas padomes Latvijas Nacionālās komitejas prezidente Olga Bogdanova atzina, ka ES klimata politika ir tautsaimniecības transformācijas jautājums, tāpēc zaļo mērķu kontekstā ir svarīgi analizēt Latvijas tirdzniecības bilanci. „Klimata prasības veido pieprasījumu, un svarīgi saprast, kas šo pieprasījumu nodrošinās. Ja atnāks kādi ārzemju uzņēmumi un pašreizējo fosilo resursu vietā piegādās mums jaunas, tīras tehnoloģijas, vai tas uzlabos mūsu tirdzniecības bilanci? Droši vien, ka ne.” O. Bogdanova uzsvēra: svarīgi saprast, ko Latvija pati darīs, lai zaļā kursa pavērtās iespējas izmantotu. Viņasprāt, Latvijai labas perspektīvas paveras vairākās jomās, tostarp meža nozarē un būvniecībā, piemēram, veicinot namu siltināšanu no vietējiem resursiem. „Klimata jomā prasības ir nacionālas, .. līdz ar to var būt arī nacionālie, lokālie ieguvumi, un mūsu spēkos ir piešķirt fondu līdzekļus, veidot fiskālos instrumentus, lai ekonomiskā aktivitāte rastos tieši šeit, Latvijā.” Līdzīgās domās bija arī citi diskusijas dalībnieki. I. Zariņš norādīja, ka klimata mērķu īstenošana nedrīkst būt formāla: jautājums ir par ekonomikas pārveidi un energoneatkarības iegūšanu – „tieši caur šādu prizmu mums jāskatās uz savu zaļo kursu, ko īstenojam.” R. Zīle atgādināja, ka „eksportēt lētu enerģiju nav pārāk gudri”. Svarīgi ir efektīvi attīstīt pašmāju tautsaimniecību, radīt pievienoto vērtību savā teritorijā. O. Bogdanova arī uzsvēra nepieciešamību jēgpilni uzrunāt plašāku sabiedrību, lai iedzīvotāji labāk izprastu personiskos ieguvumus no zaļo tehnoloģiju ieviešanas.

Konferences nākamajā sadaļā, kas bija veltīta stratēģisko lēmumu ietekmei uzenerģētisko drošību un ilgtspējīgu attīstību Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska iepazīstināja ar Latvijas enerģētikas stratēģijā noteiktajiem valsts enerģētikas politikas mērķiem laikposmā līdz 2050. gadam. Lai enerģētika vairotu valsts konkurētspēju, Latvijai turpmākajos gados jāīsteno vairāki svarīgi uzdevumi: jākļūst par reģiona energocenu līderi, tā sekmējot iedzīvotāju labklājību un uzņēmumu konkurētspēju; jāpanāk augsta enerģētiskā pašpietiekamība, mazinot atkarību no resursu importa un tā stiprinot valsts drošību; jau esošā infrastruktūra – trīs paralēlās sistēmas (dabasgāzes, centralizētās apkures, elektroenerģijas) – jāizmanto efektīvi un ilgtspējīgi.

L. Kurevska uzsvēra: ilgtermiņā energosistēmai jābūt harmoniskai, spējīgai reaģēt uz dažādiem ārējiem faktoriem. Stratēģija paredz, ka gadsimta vidū Latvijas elektroenerģijas ražošanā dominē vējš un saule, savukārt stabilu bāzes jaudu un jo īpaši sistēmas elastību nodrošina biomasa, biogāze un citi zaļie resursi. Zaļās degvielas un ūdeņradis ir integrēti mūsu vietējā rūpniecībā. Energokopienas un mikroģenerācija ir būtiska energosistēmas darbības, kā arī noturības sastāvdaļa. Raksturojot energoresursu patēriņa prognozi, L. Kurevska norādīja: pirmajā brīdī varētu šķist, ka 25 gadu periodā patēriņa struktūra nemainās, tomēr, ieskatoties dziļāk, redzams, ka atsevišķi sektori mainās būtiski, tostarp elektroenerģijas patēriņš pieaug teju trīskārtīgi, biomasas patēriņš samazinās, notiek izmaiņas metāna sektorā (šā resursa lielāku daļu ražojam paši).

Atbilstoši šīm prognozēm stratēģija iezīmē politiku sektoru galvenos virzienus: enerģijas patēriņš, elektroenerģija, siltumenerģija, kurināmais, transporta enerģija. Patēriņa jomā ir noteiktas trīs prioritātes: enerģijas lietotāju stiprināšana jeb iespēja katram iedzīvotājam justies droši; efektivitātes veicināšana, īpaši industriālajā sektorā; un jaunas patēriņa iespējas gan automatizācijas, gan datu centru attīstības formā. Elektroenerģijas jomā prioritātes ir: jauni ražošanas objekti (kas attiecīgi paredz administratīvā sloga mazināšanu un efektivizāciju); infrastruktūras attīstība atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām; aizvien ciešāka integrācija ES tīklos. Siltumenerģijas jomā prioritātes ir: diversifikācija (piemēram, lai katrā siltumapgādes sektorā būtu pieejamas vismaz divas degvielas un īpaši tiek izmantots atlikumsiltums); efektivāte (jo mazāk patērējam, jo mazākos apjomos nepieciešams attiecīgais resurss); elektrifikācija, arī tirgus sasaiste ar elektrību. Līdzīgi jāuzlūko abi pārējie politikas virzieni. Mērķi ir šādi: samazināt importu, aizstājot to ar vietēji ražotām degvielām; infrastruktūru pielāgot/attīstīt atbilstoši tām nākotnes vajadzībām, kuras zinām jau šobrīd; stiprināt kurināmā pārveides sektoru, īpaši saistībā ar jaunajām degvielām, piemēram, ūdeņradi.

Raksturojot prognozēto elektroenerģijas bilanci gadsimta vidū, L. Kurevska norādīja, ka mērķis ir radīt līdzsvarotu portfeli, kas spēj uzturēt sistēmas vajadzības, vienlaikus nodrošinot zemāko cenu. Mūsu eksporta/importa bilance neprasa jaunus starpsavienojumus, taču to aktualitāte tiek izvērtēta energodrošuma kontekstā. Pastāv arī iespēja atkrastes vēju aizstāt ar kodolenerģiju, tomēr lēmums par kodolenerģijas izmantošanu ir politisks, tas būs jāpieņem Saeimai.

Cik šo mērķu īstenošana maksās? Kopējo investīciju aplēse liecina par kopumā 34,4 miljardiem eiro, tātad ikgadējo investīciju nedaudz virs viena miljarda eiro jeb 3% no IKP (attiecībā pret 2023. gada cenām un IKP apjomu). L. Kurevska norādīja, ka šis ir reāli sasniedzams apjoms (piemēram, 2024. gadā saules enerģijas jomā vien investīcijas pārsniedza pusmiljardu eiro). Valsts sekretāre uzsvēra, ka liela loma būs tieši privātā sektora ieguldījumiem. Ne mazāk svarīgs ir stratēģijā izvērsto pieņēmumu sociālekonomiskais konteksts: būtiska IKP izaugsme; stabila kapitāla cena; mērķtiecīgi ieguldījumi izpētē un zinātnē; tendencēm atbilstošas importa degvielu cenas (pieņemot, ka fosilo degvielu cenas pieaug, bet ilgtspējīgo degvielu cenas samazinās).

Visbeidzot, kādi ir sasniedzamie rādītāji? Laikposmā līdz 2050. gadam uzdevumi ir šādi: importēto energoresursu īpatsvaru samazināt uz pusi; elektroenerģijas patēriņu kāpināt ar modernu ražošanu; ražošanas jaudu paaugstināt līdz 25 TWh gadā (tai skaitā atjaunīgo resursu jauda 7,5 GW); samazināt gan elektroenerģijas cenas, gan siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Stratēģijai veltītajā paneļdiskusijā, analizējot Latvijas veikumu resursu diversifikācijas jomā, AS „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste norādīja, ka valsts drošības kontekstā „svarīga ir tā jauda, ko mēs spējam kontrolēt – tā ir gāze, mūsu termoelektrostacijas. Mēs nemitīgi investējam, lai šīs iekārtas būtu darba gatavībā.” Piemēram, TEC-1 patlaban tiek pielāgots arī darbam vasarā. AS „Latvenergo” ir veiksmīgi nodrošinājis dabasgāzes iepirkumus un krātuves resursus, pirmo reizi iepirkta gāze arī no Inko termināļa Somijā. AS „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs atzina, ka vēl daudz kas paveicams vēja parku attīstības jomā. „Saules jaudas nākamgad mēs jau būsim nodrošinājuši. Latvijai tas ir ļoti būtiski, jo vasarā TECi tik bieži nestrādā un nav arī ūdens pieteces.” M. Čakste norādīja, ka „jādomā arī par uzkrājošajām tehnoloģijām”: šajā jomā nepieciešamas investīcijas, ko plāno arī viņa vadītais uzņēmums. Komentējot varbūtējo nepieciešamību regulēt elektroenerģijas cenu, M. Čakste pauda noliedzošu attieksmi pret jebkāda veida iejaukšanos brīvajā tirgū, kas pats nosaka „kur investēt un kur ne, un kur ir nepieciešama korekcija”.

Atbildot uz jautājumu par nākotnes iecerēm, kā Latvijai mazināt atkarību no ārvalstu energoresursiem un palielināt vietējās ražošanas jaudas, M. Čakste sacīja, ka viens no AS „Latvenergo” pastāvīgiem pamatuzdevumiem ir uzturēt kārtībā tam piederošos HES un TEC, kuru darbība patlaban tiek arī pielāgota balansēšanas tirgum. Pēc modernizācijas hidroelektrostacijas izstrādā par 10% lielāku jaudu. ”Mēs šobrīd būvējam 1000 MW atjaunīgās enerģijas jaudas. Viens no AER parkiem ir „Latflora” ar ultramodernām turbīnām.” M. Čakste norādīja, ka šāds vēja parks līdztekus elektroenerģijas ģenerācijai arīdzan ļaus attīstīt vietējo ekonomiku, piemēram, cementa ražošanu, būvniecību u.tml.

Vai Latvijai ir nepieciešamas papildu bāzes jaudas? AS „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs uzsvēra, ka „mūsu enerģētika ir jāskatās Baltijas līmenī, jo Latvija ir ļoti labi savienota ar Igauniju un Lietuvu.” Līdz ar to uzņēmums investē ne tikai Latvijā, bet arī abās pārējās Baltijas valstīs. „Mūsu tirgus ir Baltijas tirgus, mēs uz to skatāmies kā uz kopīgu. Taču elektrifikācija, vismaz Latvijā, ir ļoti zema, mūsu patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir divreiz mazāks nekā Igaunijā, kopējais Baltijas patēriņš, salīdzot ar, piemēram, Somiju, tāpat ir mazs.” M. Čakste norādīja, ka līdz ar industrializācijas un elektrifikācijas pieaugumu viena no perspektīvām tehnoloģijām pēc 2040. gada varētu būt kodolstacija.

Paneļdiskusijas gaitā analizējot jautājumu par Latvijas nepieciešamību pēc jauniem elektroenerģijas starpsavienojumiem, L. Kurevska sacīja, ka šībrīža ES nosacījumi, kā tiek sadalītas izmaksas šādu pārrobežu sistēmu finansēšanai, neatbilst mazo eksportējīgo valstu, tai skaitā Latvijas, interesēm. „Izmaksas nozīmē slogu uz tarifu”. Uzsverot starpsavienojumu nozīmi ne tikai patēriņa, bet arī drošības jomā, valsts sekretāre norādīja, ka efektīvāka regulējuma nodrošinājumam ir svarīga starptautiskā sadarbība ar pārējām Baltijas jūras reģiona valstīm.

AS „Sadales tīkls” (ST) valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons prezentācijā „Ražošana versus patēriņš un Latvijas elektrifikācijas potenciāls”, iezīmējot uzņēmuma attīstības plānus, vispirms atsaucās uz Latvijā saražotās elektroenerģijas bilanci 2023. un 2024. gadā. „Mēs Latvijā esam gana zaļi – vairāk nekā puse no mūsu saražotās enerģijas ir tapusi no ūdensresursiem.” Vēja un saules sektori patlaban vēl nav lieli, tomēr kļūst arvien dinamiskāki. Piemēram, saules ģenerācija sadales tīklos grafiski attēlojas kā „hokeja nūja” – saules jaudu attīstības dinamika ir bijusi tiešām lēcienveidīga un joprojām kāpinās. Taču ziemas mēnešos saules enerģija nav risinājums, tāpēc tuvākās nākotnes izaicinājums ir resursu diversifikācija, tostarp ieguldījumi vēja parkos un uzkrāšanas tehnoloģijās. S. Jansons norādīja, ka tendences liecina – elektroenerģija taps saražota vairāk un cenas mazināsies. Taču kas notiks ar patēriņu? „Vēsturiski Latvijā patēriņš diemžēl ir bijis stagnējošs.” Tomēr pēc dziļākā kritiena 2023. gadā patēriņš ir sācis lēnām pieaugt (2024. gadā ap 2% un arī pašpatēriņš ap 2% no kopējā elektroenerģijas patēriņa). Tāpat 2025. gadam tiek prognozēts divu trīs procentu pieaugums, līdz ar to kopumā tendence ir pozitīva. Optimistiskas prognozes izskan arīdzan Eiropas mērogā, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka „elektrifikācijas stāsts tikai ies uz priekšu un attīstīsies”. Galvenie elektrifikācijas virzītāji būs šādi: siltumapgāde, elektroauto, uzņēmumu elektrifikācija jeb elektrificēta ražošana un valsts atbalsts mājsaimniecībām. S. Jansons arī aicināja iepazīties ar uzņēmuma klientu elektrifikācijas stāstiem AS „Sadales tīkls” (ST) Youtube kontā.

Lai sadales sistēma būtu drošāka, ilgtspējīgāka un visiem iedzīvotājiem pieejama, uzņēmums pastāvīgi veic investīcijas tīklā. Katru gadu tīklu atjaunošanā tiek investēti ap 70 miljoniem eiro, šim nolūkam efektīvi izmantojot ES fondu līdzekļus, tiek arī pārbūvētas apakšstacijas jaudu nodrošinājumam. S. Jansons uzsvēra, ka „elektrotīkliem un jaudām jāiet pa priekšu biznesam, lai biznesam nav jāgaida, vai tīklā būs pieejama jauda”. Katru gadu ST izbūvē jaunas elektrolīnijas 1400 līdz 1800 km garumā. 2024. gads pagāja ar vēsturiski vismazāko bojājumu skaitu.

Viedizācijas jomā uzņēmuma mērķis ir izveidot tīkla digitālo dvīni, lai fiziskie, tostarp potenciālie, bojājumi būtu apsekojami datorsistēmās, tā pozitīvi ietekmējot bojājumu novēršanas ātrumu, kvalitāti un efektivitāti. Uzņēmumā tiek strādāts arī ar droniem un kosmosa datiem.

Nākotnes izaicinājumi būs energoneatkarības nostiprināšana saistībā ar resursu sabalansētību, lai „mums būtu daudz zaļas enerģijas ne tikai vasarā saulainās dienās, bet arī ziemā, rudenī un pavasarī”, kā arī tīkla balansēšana. Ne mazāk svarīgi ir izprast patēriņa tendences un nodrošināt valsts atbalstu elektrifikācijai, kas jāskata arīdzan klimata mērķu kontekstā.

Elektrifikācijas tēmai veltītajā paneļdiskusijā AS „Augstsprieguma tīkls” (AST) valdes loceklis Gatis Junghāns norādīja, ka procesa veicināšanai pirmām kārtām svarīga ir pārvades un sadales tīkla attīstība, energoapgādes drošums. AST pēdējos gados šai ziņā ir veicis būtiskus ieguldījumus, līdz ar to „pamattīkls šobrīd ir tik jaudīgs, ka gatavs arī divreiz lielākam enerģijas patēriņam Latvijā”. Otrs svarīgs aspekts ir elektroenerģijas cena. Pirmkārt, tai jābūt konkurētspējīgai reģionā: ja potenciāls patērētājs redz, ka kaimiņvalstīs elektrība ir lētāka, šis apsvērums var būt izšķirošs. Otrkārt, elektrības cenai jābūt konkurētspējīgai ar citiem enerģijas avotiem, ja tehnoloģiski ir iespēja izvēlēties. „Un arī šajā jomā AST, līdzīgi kā ST, sper lielus soļus.” AST patlaban ir aktīvi noslēgti 23 jaunu ģenerācijas pieslēgumu izbūves līgumi, un tuvākajos divos trīs gados gaidāma īpaši aktīva jaunu staciju nodošana ekspluatācijā.

Pievienojoties kolēģu teiktajam, O. Bogdanova norādīja, ka elektrifikācija apvieno visus energosistēmas subjektus, no ražotājiem līdz patērētājiem. Elektrifikācija, dekarbonizācija un efektivizācija ir trīs pīlāri, kas teju visos pasaules mēroga scenārijos norādīti kā galvenie enerģētikas pārejas virzītājspēki. Svarīgi arī, lai iekārtas, kas iepriekš darbinātas ar cita veida energoresursiem, būtu pielāgojamas darbināšanai ar elektrību un arīdzan, lai galapatērētājs spētu un gribētu par to samaksāt.

Komentējot jautājumu par elektroenerģiju akumulējošo iekārtu perspektīvām O. Bogdanova pauda optimistisku viedokli. Eksperte norādīja, ka elektroenerģijas sektorā pēdējā laikā ir notikušas lielas izmaiņas, tostarp mums ir jauns balanasēšanas tirgus, kas paver plašas iespējas. Turklāt enerģētikas stratēģija paredz, ka 2050. gadā bateriju jauda būtu 1,1 GW, līdz ar to šādām iekārtām ir milzīgs potenciāls. Patlaban, pēc atslēgšanās no BRELL tīkla, tirgū ir liela interese par baterijām, daudzi projekti ir attīstības stadijā un nākamie gadi gaidāmi ar pozitīvu dinamiku. S. Jansons, papildinot kolēģes teikto, norādīja, ka ST izsniedzis pieslēgumus baterijām vairāk nekā 250 MW apjomā un „pirmā baterija Valmieras pusē jau ir nodota ekspluatācijā”. G. Junghāns uzsvēra, ka „elastībai ir arvien pieaugoša vērtība”. Līdz ar balansēšanas tirgus izveidi elastības avotiem, tai skaitā baterijām, vērtība aug. AST valdes loceklis informēja, ka patlaban arī pārvades sistēmā ir vērojama aktivitāte – „bateriju interesentiem mums ir izsniegtas tehnisko pieslēgumu atļaujas vairāk nekā 700 MW apjomā, un tā interese ir ļoti augsta un turpinās”.

Kādi balansēšanas mehānismi būtu vajadzīgi, lai nodrošinātu sistēmas stabilitāti un vienlaikus veicinātu atjaunīgās enerģijas attīstību? O. Bogdanova atzina, ka šāds mehānisms ir balansēšanas tirgus. Taču ir vajadzīgs laiks, lai šis tirgus (ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas un arī Eiropas mērogā) attīstītos un tajā ienāktu jauni dalībnieki. Balansēšanas tirgus nav viendabīgs, tas sastāv no dažādiem produktiem, ko savukārt nodrošina dažādas tehnoloģijas. O. Bogdanova arī norādīja, ka svarīgs aspekts ir projektu finansēšana un šai ziņā pasaulē arvien vairāk tiek izmantoti jauni, moderni finansēšanas instrumenti.

Balansēšanas tēmai plašāk bija veltīta nākamā konferences sadaļa, kurā ar prezentāciju „Baltijas balansēšanas jaudas tirgus – biznesa iespēja Latvijas uzņēmumiem” uzstājās AST Sistēmas palīgpakalpojumu dienesta vadītāja Jolanta Graudone. Viņa atgādināja, ka balansēšanas tirgus sastāv no vairākām daļām (gan enerģijas, gan jaudas tirgus) un šie tirgi galvenokārt ir paredzēti, lai nodrošinātu pārvades sistēmas operatoriem iespēju iepirkt tiem nepieciešamos pakalpojumus sistēmas stabilai darbībai. Balansēšanas enerģijas tirgi tiek integrēti Eiropas tirgos, tā nodrošinot pakalpojuma pieejamību, konkurētspēju, vidi. Turpretī balansēšanas jaudas tirgus ir izveidots tieši Baltijas reģionā. Tas uzsāka darbu 2025. gada 4. februārī, un tajā norisinās divējādas – frekvences noturēšanas (FCR) un frekvences atjaunošanas (FRR) – izsoles. Tātad dažādi pakalpojumu sniedzēji, kam ir kvalificēti resursi, var piedāvāt nodrošināt tiem pieejamo jaudas apjomu frekvences regulēšanai. J. Graudone uzsvēra šā tirgus būtisku aspektu – robežcenas principu, proti, dārgākais pieņemtais piedāvājums noteiks cenu visiem tirgus dalībniekiem. Savukārt iepirkuma apjoms ir Baltijā noteiktais nepieciešamais jaudas apjoms, tātad šis tirgus nav lokāls, bet darbojas Baltijas reģionā kopumā. Raksturojot balansēšanas jaudas tirgus perspektīvas, J. Graudone norādīja gan to, ka tajā ir skaidri redzama vieta elektroenerģiju uzkrājošām baterijām, gan to, ka patlaban šajā tirgū trūkst konkurētspējīgu piedāvājumu, ko varētu sniegt dažādas atjaunīgo energoresursu elektrostacijas. Aicinot tirgus dalībniekus iesaistīties, eksperte norādīja, ka Baltijas reģions patlaban ir īpaši interesants jaunām jaudām, jaunām investīcijām.

Balansēšanas tirgus tēmai veltītajā paneļdiskusijā G. Junghāns norādīja, ka nākotnes perspektīvas ir cieši saistītas gan ar atjaunīgo energoresursu attīstības tempu, gan ar to, kā tirgus dalībnieki pārvaldīs savus aktīvus – jo precīzākas būs ģenerācijas/patēriņa prognozes un jo aktīvāka būs dalība tirgos pirms balansēšanas tirgus, jo mazāka būs nepieciešamība pēc balansēšanas jaudām. Visumā pārvades sistēmas operatora aplēses liecina, ka tuvāko piecu gadu laikā pieprasījums pēc balansēšanas jaudām varētu pieaugt par 50 procentiem. Taču G. Junghāns arī uzsvēra, ka „ne vienmēr vajag jaunu infrastruktūru”. Baltijas reģionā, tai skaitā Latvijā, jau patlaban ir gana daudz aktīvu, kas tehniski spēj startēt balansēšanas tirgos. Balansēšanas tirgus „ir labs ar to, ka tas ir ļoti atvērts dažādām tehnoloģijām” un spēj pieņemt arī tos dalībniekus, kuriem jaudas resurss ir pieejams epizodiski, kaut vai tikai diennakts ietvaros uz dažām stundām. Arī saules parki un vēja parki, ko iepriekš uzlūkoja kā energosistēmas problēmu, kas rada nebalansu, šobrīd jau tiek uzlūkoti kā daļējs risinājums, jo tie tehniski spēj piedāvāt regulēšanas resursu. Patlaban jautājums ir tikai par operatīvo vadību, lai aktīvi tiktu izmantoti optimāli.

Par iespējām un izaicinājumiem veiksmīgu atjaunīgo energoresursu projektu īstenošanai Latvijā vēstīja AS „Latvenergo” valdes locekle un attīstības direktore Ilvija Boreiko prezentācijā „Vējš – Latvijas ekonomikas izaugsmes dzinējspēks”. I. Boreiko atgādināja, ka kopš 2022. gada importēto elektroenerģijas jaudu apjoms Baltijā ir sācis mazināties, jo šajā laikposmā Lietuva ir ļoti intensīvi attīstījusi savu atjaunīgo, īpaši vēja, ģenerāciju, 2024. gadā Lietuvas uzstādītajai vēja jaudai pārsniedzot Latvijas hidroelektrostaciju jaudu. I. Boreiko norādīja, ka Latvijas importa atkarību ietekmē četri faktori: ūdens pieteces apjoms Daugavā, dabasgāzes cenas, CO2 cenas un uzstādītās atjaunīgās ģenerācijas jaudas (šis faktors ir vienīgais, ko varam reāli ietekmēt, būvējot jaunas jaudas).

I. Boreiko norādīja, ka sabiedriskajās apspriešanās par vēja parku projektu attīstību iedzīvotāji nereti pauž viedokli – jaunu vēja parku būvniecība nav nepieciešama, jo lēto vēja enerģiju iespējams importēt. Taču, piemēram, Estlink 2 pārrāvums 2024. decembrī skaidri parādīja, ko nozīmē atkarība no starpsavienojumiem. Protams, Baltijas valstīm ir labi savstarpējie savienojumi, tomēr tie nespēs, piemēram, visu Lietuvas atjaunīgās ģenerācijas pārpalikumu novadīt uz Latviju. Tāpēc no potenciālo investoru skatpunkta izdevīgāk būs ieguldīt valstī, kas pati ir zaļās enerģijas ražotāja.

Un tomēr – kāpēc tieši vēja ģenerācija? Aplūkojot jautājumu par dažāda veida spēkstaciju ražošanas izmaksām pilnā dzīves ciklā (LCOE – levelized cost of electricity), I. Boreiko atzina, ka vēja parku gadījumā LCOE nosaka ne vien kapitālieguldījumi konkrētās stacijas izbūvē un vēja ātrums konkrētajā lokalizācijā, bet arī potenciālie vides ierobežojumi, kas attīstītājam būs jāievēro visā ekspluatācijas periodā. Atsaucoties uz publiskajās apspriešanās nereti izskanējušo iedzīvotāju atbalstu atomstacijas (AES) būvniecībai, I. Boreiko uzsvēra, ka AES pašizmaksa uz vienu enerģijas vienību ir būtiski augstāka nekā saules un vēja stacijām. Vienīgi sauszemes vēja ģenerācijas būtiska attīstība var reāli tuvināt Latviju enerģētikas stratēģijā izvirzītajam mērķim – panākt elektroenerģijas cenu 0,59 EUR/kWh. Tikai būvējot jaunas jaudas, mēs varam samazināt elektroenerģijas cenu un līdz ar to attīstīt tautsaimniecību, radīt labvēlīgu vidi jauniem uzņēmumiem ar salīdzinoši lielāku pievienoto vērtību. Kā pozitīvu paraugu I. Boreiko minēja AS „Latvenergo” īstenoto „Latfloras” projektu, kurā puse no kopējām investīcijām paliek Latvijas tautsaimniecībā un iespējas darboties paveras gan būvniekiem un elektrobūvniekiem, gan dažādu pakalpojumu sniedzējiem.

Atjaunīgās ģenerācijas attīstības tēmai veltītajā paneļdiskusijā, atbildot uz jautājumu, kā mainīt reģionālo politiku, lai pašvaldības atbalstītu AER projektu attīstību, I. Boreiko norādīja: Latvijā daudzas pašvaldības sevi uzskata par rekreatīvām, tādējādi neatbalstot industriālu objektu klātbūtni. Lai situāciju mainītu, jācenšas rādīt pozitīvus piemērus, kā pašvaldību industrializācija sekmē attiecīgā novada attīstību un iedzīvotāju labklājību. Šai ziņā svarīgs faktors ir vietējo kopienu ieinteresēšana un iesaiste, projekta attīstītāju proaktīva sadarbība ar iedzīvotājiem.

Konferences noslēdzošajā sadaļā, kas bija veltīta nozaru dekarbonizācijas tēmai, AS „Conexus Baltic Grid” valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss sniedza prezentāciju „Ceļš uz dekarbonizāciju un ekonomika: gāzes infrastruktūras, biometāna, ūdeņraža un oglekļa uztveršanas loma”. Salīdzinot gāzes cenas Eiropā un ASV, secināms, ka patlaban Eiropas ražotāji, vismaz energointensīvās ražošanas jomās, nav konkurētspējīgi pasaules mērogā (viens no situācijas risinājumiem varētu būt oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (CBAM), kas ES būs pilnībā ieviests no 2026. gada). Analizējot jautājumu par mūsu energoresursu izmaksu alternatīvām, U. Bariss norādīja, ka šībrīža ekonomika operē ar salīdzinoši lētākiem resursiem (biomasa, dabasgāze, siltumenerģija, elektroenerģija), savukārt nākotnē, dekarbonizācijas ceļā uzsvars tiek likts uz krietni dārgākiem (piemēram, sintētiskais metāns, sintētiskā aviācijas degviela, ūdeņradis galapatēriņam). Līdz ar to ir pamatoti jautāt, kā šī pāreja uz pilnīgi citu cenu diapazonu spēs nodrošināt ekonomisko attīstību. Kā mēs ekonomiski vislabāk varam pielāgoties? Atsaucoties uz Latvijas enerģētikas stratēģijas prognozi par nepieciešamajām investīcijām enerģētikā nākamo 25 gadu periodā (ap 1,38 miljardi eiro ik gadu), U. Bariss atzina, ka „vislielākā deficīta prece” šajā laikposmā būs sekmīgi uzņēmējdarbības projekti, jo publiskos līdzekļus būs primāri jāinvestē aizsardzības nozarē. AS „Conexus Baltic Grid” valdes priekšsēdētājs uzsvēra, ka labas izredzes šajā ziņā paver viņa pārstāvētā gāzes nozare: „Mums ir unikāls aktīvs .., unikāla baterija – Inčukalna [pazemes gāzes krātuve – PGK].” Dabasgāze ir izmaksu un infrastruktūras ziņā vispieejamākais resurss, savukārt Inčukalna PGK nodrošina relatīvi lētu un efektīvu liela apjoma enerģijas uzglabāšanu, krātuves darbību raksturo liela elastība (spēj strauji mainīt izņemšanas/iesūknēšanas apjomu dienas laikā). Inčukalna PGK ir būtisks aktīvs energoapgādes drošībai visam reģionam, turklāt tā arīdzan paver iespēju pētīt citu gāzu, piemēram, ūdeņraža vai CO2, potenciālo noglabāšanu pazemē.

Kā pozitīvu piemēru šībrīža ekonomiskās situācijas izmantošanai U. Bariss norādīja biometāna tirgu, „eksportējot biometānu uz tām valstīm, kur ir maksātspējīgs pieprasījums”. „Mums ir izveidota tirdzniecības sistēma, kas ļauj starptautiski tirgot arī tad, ja biometāns ir ievadīts sadales tīklā.” Kā perspektīvu uzņēmuma darbības virzienu U. Bariss minēja arī topošo Ziemeļu-Baltijas ūdeņraža koridoru, kas sniegsies no Somijas (reāls ģenerācijas apjoms) līdz Vācijai (maksātspējīgs pieprasījums), šķērsojot Baltijas valstis un Poliju (Latvijā ap 280 km). Turklāt gāzes nozare ietver ne tikai patēriņa nodrošinājumu, bet arī CO2 uztveršanu un noglabāšanu. „Latvijas ģeoloģiskajos apstākļos šī ir ļoti reāla biznesa iespēja, gan pie nosacījuma, ka šībrīža regulējums Eiropā saglabāsies.”

Nozaru dekarbonizācijas tēmai veltītajā paneļdiskusijā, atbildot uz jautājumu par šībrīža galvenajiem faktoriem, kas ietekmē Latvijas enerģētikas sektora pāreju uz zaļākām un ilgtspējīgākām tehnoloģijām, U. Bariss vēlreiz uzsvēra, ka šai ziņā ļoti svarīga ir labvēlīga uzņēmējdarbības vide. Turpretī „ja ekonomiskā pamatojuma nav, tad ir nepieciešams vai nu atbilstošs regulējums, vai subsīdijas”. Taču tik apjomīgas subsīdijas Latvijas ekonomika nevar atļauties, tāpēc „mums ir jābūt ļoti izvēlīgiem, uz ko mēs šajā dekarbonizācijas ceļā ejam”.

Foto: Dienas Bizness