Enerģētikas pāreja jāīsteno visai sabiedrībai

Šā gada 22.–25. aprīlī Roterdamā norisinājās 26. Pasaules Enerģijas padomes kongress. Politiskie līderi, zinātnieki, nozares uzņēmumu vadītāji, nevalstisko organizāciju pārstāvji no visas pasaules pulcējās šajā forumā, lai diskutētu par iespējām paātrināt enerģētikas pāreju. Starptautiskās konferences galvenais uzdevums bija ne tikai spriest par to, kā sasniegt klimatneitralitāti un mazoglekļa ekonomiku laikposmā līdz 2050. gadam, bet arī iedvesmot dalībniekus veikt jēgpilnas darbības, kas spētu palīdzēt atrisināt plašākas sociālas problēmas.

Globāli visietekmīgākā nozares foruma organizētāja ir Pasaules Enerģijas padome, kam jau kopš dibināšanas 1923. gadā ir bijusi būtiski svarīga loma enerģētikas pārejas īstenošanā uz mūsu planētas. Padomes darbību finansē tās reģistrētie biedri – organizācijas dalībvalstu nacionālās komitejas un citas struktūras, kas nodrošina tās neatkarību un objektivitāti. Šis aspekts ir svarīgs, lai globālās enerģētikas ekosistēmas ietekmīgi spēlētāji būtu motivēti organizācijas piedāvātajos formātos kopīgi apspriest, kā energosistēmām pēc iespējas labāk kalpot iedzīvotājiem un kopienām visā pasaulē. Likumsakarīgi, ka šā gada kongresa devīze skan: „Enerģētikas pārkārtošana cilvēku un planētas labā” (Redesigning energy for people and planet).

„Sievietes, strādājošie, jaunieši, iezemiešu un sociāli mazaizsargātās kopienas, kā arī jaunā topošā vidusšķira,” – Andželas Vilkinsones vēstījums ir veltīts pirmām kārtām šīm iedzīvotāju grupām. Apvienotajā Karalistē rezidējošā enerģētikas eksperte Pasaules Enerģijas padomes ģenerālsekretāres un izpilddirektores pienākumus uzņēmās 2019. gadā. Kopš organizācijas dibināšanas 1923. gadā viņa ir pirmā sieviete, kura Pasaules Enerģijas padomes pastāvēšanas simt gadu laikā ieņem šo ļoti ietekmīgo amatu. Iepriekš viņa veikusi dažādus pienākumus nozares uzņēmumos un iestādēs gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Vilkinsone arīdzan piedalījusies akadēmiskās pētniecības projektos Oksfordas Universitātē un sarakstījusi četras monogrāfijas par enerģētikas nozares jautājumiem. Viņa kaismīgi nododas savai misijai enerģētikas pāreju humanizēt. „Ir pienācis laiks pārstāt runāt par tehnoloģijām un investīcijām un beidzot sistēmas centrā likt cilvēku. Enerģētikas pārejas īstenošanā ir principiāli jāmaina pieeja – uzsvaru liekot ne tik daudz uz augstākstāvošām lēmējinstitūcijām, cik uz plašas sabiedrības interesēm un iniciatīvām. Šāda pieeja ir vienīgā veiksmes atslēga.”

„Aizvadītajos simt gados mēs esam pierādījuši savu komptenci trīs jomās. Pirmkārt, esam spējuši sapulcināt vienkopus daudzus un dažādus nozares ekspertus. Šie speciālisti pārstāv teju visu pasauli – Padomei ir pievienojušās nu jau 120 valstis. Mūsu organizācijā aktīvi līdzdarbojas tikai varenāko un ietekmīgāko spēlētāju, tādu kā Tuvo Austrumu bloks, Ķīna un ASV, bet arī mazāko valstu un kopienu pārstāvji. Otrkārt, katrā vēsturiskajā enerģētikas pārejā esam sekmīgi spējuši „savienot punktus”. Mēs zinām, kā moderēt atšķirīgus viedokļus un ambiciozas ieceres pārvērst reālos rezultātos. Pasaules Enerģijas padome šo uzdevumu spēja paveikt jau savas darbības sākotnē pagājušā gadsimta divdesmitajos gados – tūlīt pēc Pirmā pasaules kara un „spāņu gripas” pandēmijas, proti, laikmetā, kad valdīja akūta nepieciešamība būvēt jaunas energosistēmas. Pirms septiņdesmit gadiem mēs savienojām enerģētikas un sociālās līdztiesības konceptus: arvien lielākam skaitam mājsaimniecību gūstot pieeju energosistēmai, piemēram, sievietēm pavērās vēl nebijušas iespējas, kas savukārt sekmēja sieviešu emancipāciju.

Pirms divdesmit gadiem mēs izstrādājām Pasaules Enerģijas padomes trilemmas instrumentu, vienotā konceptuālā ietvarā apvienojot tādus būtiski svarīgus jautājumus kā enerģētiskā drošība, enerģijas pieejamība un līdztiesība, kā arī sistēmas ilgtspējīga attīstība. Patlaban šis instruments tiek izmantots mērījumos un datu apstrādēs 120 pasaules valstīs. Ar šā rīka palīdzību iespējams salīdzināt dažādu valstu rādītājus un izsecināt labākās prakses piemērus. Un, treškārt, mēs esam „pārmaiņu aģenti”. Mūsu organizācijā darbojas gan valdību, gan pašvaldību vadītāji, gan zinātniski pētniecisko aprindu un dažādu kopienu pārstāvji. Mūs visus vieno pārliecība, ka kopdarbā mēs spēsim panākt, ka pasaule taps labāka. Ja ilgtspējas jautājumi netiks pienācīgi risināti, tad cilvēces izdzīvošana var būt apdraudēta.

Mēs neesam komerciāli orientēta konference, kur energoražošanas uzņēmumu vadītāji mēdz reklamēt savas veiksmes vai debatēt par konkrētām aktualitātēm. Mūs nefinansē kāda liela kompānija vai daži uzņēmumi. Kongresa mērķis ir pulcēt pēc iespējas vairāk dažādu dalībnieku un pārstāvēt pēc iespējas vairāk atšķirīgu viedokļu. Mēs piedāvājam starptautisku platformu nozares vizionāriem un ekspertiem no visas pasaules, lai viņi publiski skaidrotu un pamatotu savu nostāju un arīdzan iezīmētu viņuprāt racionālākos ceļus uz nozarei svarīgo uzdevumu realizāciju. Dalībnieki informē kolēģus par savām iecerēm, un nākamajos kongresos viņiem tiek dota iespēja analizēt sasniegtos rezultātus. Mums ir ļoti svarīgi, lai veiksmīgie piemēri kļūtu par iedvesmas avotu pārējiem organizācijas biedriem un viņu pārstāvētajām institūcijām. Šī gada kongresa norises vieta Roterdama nav izvēlēta nejauši. Gan osta, gan pati pilsēta ir izvirzījusi ļoti ambiciozus mērķus ilgtspējas pasākumu jomā. Roterdamas osta vēlas kļūt par starptautisku ūdeņraža ekonomikas centru. Roterdamas pilsēta izvirzījusi mērķi nepieļaut sociālo nevienlīdzību, ko varētu kāpināt enerģētikas pāreja. Ne katram iedzīvotājam ir dota iespēja parūpēties par sava mājokļa ilgspēju un gūt tiešu labumu no, piemēram, relatīvi lētākās saules enerģijas. Tāpēc pilsēta ir apņēmusies restrukturizēt problemātiskās apkaimes un pārvērst tās energorajonos.

Jā, protams, mēs dzīvojam sociāli un ekonomiski nevienlīdzīgā pasaulē. Tāda ir kapitālistiskās sistēmas būtība, iedzīvotāju ienākuma līmeņi ir ļoti atšķirīgi. Taču mums ir nepieciešami rīki un mehānismi, kas šādu nevienlīdzību novērš. Neviens cilvēks nedrīkst palikt ārpus sociālā atbalsta sistēmas. Mūsuprāt, ir būtiski panākt, lai enerģētikas pārejas procesos līdzdarbotos ikviens sabiedrības loceklis. Pie sarunu galda ir jāsēž visu sociālo grupu pārstāvjiem. Ja mēs to nepanākism, tad sabiedrības atbalsts enerģētikas pārejai taps zaudēts un to atgūt būs ļoti grūti, par spīti visām inovatīvajām tehnoloģijām.

Enerģētikas pārejas naratīvu ir nepieciešams mainīt. Patlaban tas centrējas ap saturiski ļoti ietilpīgām tēmām, tādām kā ūdeņraža ekonomika, jaunās tehnoloģijas, elektrifikācija. Vienkāršajiem pilsoņiem enerģētikas pārejas jēga bieži ir grūti izprotama. Viņiem tā šķiet varas spēle, kurā pašiem līdzdalības nav. Taču šim stāstam jāvēsta, kādai jābūt atjaunīgās enerģijas loma ikviena iedzīvotāja dzīvē, cik tai ir svarīga loma viņu nākotnes labklājībā un kāds varētu būt pašu ieguldījums sociālo mērķu sasniegšanā. Lai vietēja mēroga iniciatīvas taptu īstenotas, nepieciešama sadarbība starp pašvaldībām, to vadītājiem, uzņēmējiem, energokompānijām un pilsonisko sabiedrību. Veiksmes stāstiem ir jārod dzirdīgas ausis. Taču to vēstītājiem jābūt ne tik daudz politiskajiem vadītājiem vai uzņēmumu direktoriem, cik pašiem iedzīvotājiem, kas enerģētikas pārejas gaitā guvuši reālu labumu. Tikai šādi mēs spēsim iedvesmot dažādas sabiedrības grupas un rosināt tās rīkoties.

Es laiku pa laikam runāju par šo ar savu meitu. Viņai ir 23 gadi, un, kā jaunietei viņai ir daudz citu aktuālu problēmu, tāpēc šī tēma viņu īpaši neinteresē. Kā atrast labi apmaksātu darbu? Kā kļūt finansiāli neatkarīgai? Viņa diez ko nevēlas risināt globālas problēmas, tādas kā klimata pārmaiņu seku novēršana. Daudzi viņas paaudzes cilvēki domā līdzīgi, taču, vai nu viņi to vēlas vai ne, no klimata jautājumiem izvairīties viņi nespēs. Mums jāatrod veids, kā uzrunāt jauniešus, pārliecināt viņus par enerģētikas pārejas nepieciešamību un viņu svarīgo lomu tās īstenošanā. Kā to panākt? Manuprāt, tas būs iespējams, ja uzsvērsim ne tikai enerģētikas pāreju, bet arī jauniešiem svarīgās sociālās problēmas – augstās izmaksas par mājokli, labu mājokļu trūkumu. Mēs arīdzan nedrīkstam nemitīgi spriedelēt par enerģētikas pārejas finansēšanas avotiem. Atbilde ir gana vienkārši: par to jāmaksā mums visiem, jo labumu no tās gūs ikviens.

Ļoti daudz darāmā ir starptautiskā līmenī. Mana pieredze liecina, ka enerģētikas pāreja rosina valstu savstarpējo konkurenci. Kura valsts būs ilgspējīgākā, un kura būs vadošā? Īpaši Eiropa dedzīgi vēlas būt pirmrindniece. Tomēr šāda nostāja ir būtiski ierobežojusi tās iespējas energoapgādes jomā. Eiropa pārsvarā akcentē tikai un vienīgi zaļo enerģiju, proti atjaunīgos energoavotus. Jāpārskata arī mūsu attieksme rīcībpolitikas jomā. Lēmumi par to, kas ir zaļš un kas ne, pārsvarā tiek pieņemti „no augšas”. Līdzīgā veidā tiek pieņemti lēmumi attiecībā uz tehnoloģiju izvēli un investīcijām. Šāda pieeja ir ļoti kāpinājusi enerģētikas pārejas izmaksas, tāpēc arī Eiropā arvien biežāk saskaramies ar pretestību zaļajam kursam. Jā, iedzīvotāji uzskata, ka ilgtspēja ir svarīga, bet – ne par katru cenu. Un kur nu vēl, ja tā sāk apdraudēt enerģētisko drošību. Citās pasaules daļās politiskie līderi ir noskaņoti pragmatiskāk. Patlaban viņi drīzāk atbalsta energoavotu daudzveidību – ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu nacionālās vajadzības enerģētikā, bet arīdzan lai rūpētos par resursu sociālo pieejamību.

Ceļi uz tīrāku, zaļāku sabiedrību var būt dažādi. Tāpat var atšķirties redzējumi par enerģētikas pārejas īstenošanu. Sacīsim, Ķīna, kas iemieso sociālistikas pārvaldes modeli, ir guvusi milzīgas sekmes ļoti īsā laikposmā. Valsts ir veikusi apjomīgas investīcijas atjaunīgajā enerģijā, elektromobilitātē, sabiedriskā transporta zaļināšanā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Šobrīd tā apsver produktivitātes lomu ilgtspējigas sabiedrības veidošanā. Dzirdam par ambiciozām iecerēm industriālo sabiedrību pārveidot ekoloģiskā civilizācijā, kur cilvēki dzīvos krietni lielākā harmonijā ar dabu. Daudzās valstīs esmu novērojusi, ka to rīcībpolitika paredz vairākus, ne tikai vienu uzsvaru, piemēram, ne tikai siltumnīcefekta gāzu izmešu samazināšanu, bet arī bioloģiskās daudzveidības un noturības sekmēšanu, proti, instrumentus, kas var mūs aizsargāt pret klimata pārmaiņu ietekmi. Manuprāt, arī Eiropai savi principi ir jāpārvērtē. Vai mēs vēlamies sasniegt mērķus tikai klimata jomā? Vai tomēr mēs gribam atrisināt arīdzan citas sociālas problēmas? Enerģētikas pāreja paver milzu iespēju pārkārtot ne tikai energosistēmu, bet arī sabiedrību.

Es būšu apmierināta, ja kongresā dzirdēsim vismaz desmit jaunas idejas saistībā ar lokālām iniciatīvām enerģētikas pārejas veicināšanai. Tiem nav jābūt tikai grandioziem projektiem, tādiem kā valsts mēroga sabiedriskā transporta elektrifikācija vai lielu ūdeņraža ražotņu būvniecība. Līdztekus apjomīgām iecerēm mums jo īpaši ir vajadzīgi nelieli, vietējo iedzīvotāju iniciēti un atbalstīti projekti. Jā, mums jāturpina apspriest plaši konceptuāli jautājumi, bet tikmēr jāveido arī jaunas sadarbības formas, kas enerģētikas pāreju virzīs „no apakšas”. Šādi mēs daudz veiksmīgāk spēsim humanizēt enerģētisko revolūciju. Mēs neesam aktīvistu kustība, mēs esam aktivētājs: organizācija, kas vēlas mudināt uz darbību.